Tas varbūt būtu vislabāk – nelikties zinis
par tipogrāfijām, nemaz nelaist klāt vārdiem
tos svinīgi melnos un vienādos burtus,
lai paliek viss mana rokraksta līknēs –
nelīdzenās un saraustītās kā mūžs.
Vislabāk no aprakstītajām lapām
izlocīt kuģīšus, putnus un taureņus,
palaist gaisā, pa vējam, ugunī, ūdenī.
Vēlāk tie bijīgi pieskarsies zemei –
vai nu kā pelni vai slapja papīra driskas,
vai taureņi noguruši. No zemes
izdīgs puķe ar četrām ziedlapām mēnešainām –
mana skaistākā četrrinde. Ziedputekšņi
lidos pa vējam un meklēs sev jaunu augsni,
un cilvēki elpos svešādi smaržaino gaismu.
Un mūžā pavisam citā
manus plecus reiz apskaus par mīļoto kļuvušais dzejolis,
kuru es sen būšu aizmirsusi.

Dat wid laekly be best – no ta budder
aboot printshops, nor hae mi wirds gleg
i da grip o a kirsen keyboard – ta leave hit aa
i da curvin whenks o mi ain hand,
da reffels, da cuggliness lik life.
Hit wid be best ta tak mi pages smoored wi wirds
an fowld dem inta boats, birds an butterflees,
dan baal dem up i da air, inta wind, fire, watter.
Eftir a while, peerie-wyes, dey’ll sain da aert
as ess or as a flaachter o sabbin smatters,
or ootmaggit butterflees. Da aert ‘ll sproot
a flooer wi fowr petals, shapit lik new möns,
mi most lovely fowr-lined verse. Pollen,
ta’en wi da wind, ‘ll flee seekin new möld,
fock ‘ll breathe in a fine, uncan niff…..an
in a different life, da beloved wan dat wis mi poem,
‘ll hadd me i da bosie, a poem A’m already foryatten.